Trakumi trambuļos
Kopš tramvajus pametuši konduktori, tur plaust un zeļ haoss. Pirmkārt, šad tad uznāk škrobe, ka es pērku biļeti pa 50 santīmiem (jo kioski ne vienmēr ir vakaros vaļā un kur nu vēl pa ceļam), taču varen liels procents vēlīno braucēju nepērk biļeti vispār. Un, ja iekāpj kontrole, tad spurdz ārā viens pār otru. Vidējais aritmētiskais zaķis man droši vien nav sīkāk jāraksturo - matu garumu un bikšu stilu jūs droši vien labi pazīstat. Interesanti, ka šad tad bez biļetes brauc arī puslīdz cienīga paskata dāmītes tirgū pirktos kažociņos.
Labi, štrunts ar to biļeti - godprātīgi nopērku, lai var mierīgi bez stresa sēdēt un lasīt grāmatu. Jā, no vienas puses nav tik traki ar trambuli pārvietoties uz darbu un atpakaļ - vienā galapunktā iekāp, praktiski otrā izkāp, pa ceļam var palasīt. Pēdējo pāris mēnešu laikā būs izlasīts vairāk kā parasti pa visu gadu un tas ir visnotaļ pozitīvs moments šādā sevis transportēšanas variantā. Arī rīta korķi absolūti neuztrauc, lai gan taisnības labad jāpiebilst, kā ātrāk par korķu laika beigšanos es no mājām izkasīties nespēju.
Taču ir pāris faktori, kuru dēļ es mēģināšu maksimāli ātri tikt atpakaļ uz riteņiem. Pirmais - ne pārāk labi dvakojošu ļautiņu īpatsvara palielināšanās. Agrāk bomžuki bailīgi iekāpa pa aizmugurējām durvīm un turpat uz trepītēm nobrauca vienu pieturu, tad konduktora mudināti leca ārā. Tagad viņi nesatricināmā mierā apsēžas vagona vidū un brauc nez cik riņķus. Nu saprotams, vagonā siltāk kā uz ielas. Taču pārējiem jāosta dažnedažādi smaku salikumi. Pie tam reizēm tā dvinga ir tik jiftīga, ka burtiski cērt acīs. Ej uz kuru vagona galu gribi, spied degunu ciet - tāpat rauj uz augšu un grāmatu vairs palasīt nevar. Var jau kāpt ārā, vienīgi ar pēdējo tramvaju nākamo gaidīt būtu pailgi.
Ar audumu apvilktie sēdekļi top arvien netīrāki. Gadās, ka iekāp galapunktā tukšā vagonā, soļo gar visiem beņķiem un ne uz vienas nevar saņemties savu dibenu uzspiest. Jo krēsli izskatās tā, it kā kāds būtu ar dubļainām tupelēm pabradājis. Bet tā nav. Varu pačukstēt - netīrumi atbiruši no piekakātām un piečurātām biksēm. Padomā par to nākamreiz, kad taisies sēsties. Es pats esmu jau tīri labi piešāvies lasīt kājās stāvot - ja vien nav parastie plastmasas beņķi, kurus tomēr citi ļaudis ar savām drēbēm nedaudz apslauka.
Ne jau vienmēr smakas izdala tikai bezpajumtnieki. Gana lielu lomu kopējā aromāta radīšanā spēlē arī daļa vecāka gada gājuma cilvēki. Brauc tukls tantuks, apvilcis baigo kažokādu, notinis galvu ar aizvēsturisku lakatu un nozieķējis lūpas ar vissarkanāko tirgū atrodamo lūpukrāsu. Un smird. Pēc naftalīna, netīriem matiem un siļķēm. Vai arī onkulis, kurš, muti pavēris, grozās uz visām pusēm, apbrīnojot pa logu redzamās ainavas. Un no mutes nāk tāda dvaka, ka neviļus nāk virsū vēlme padalīties ar savām brokastīm. Es negribu te ņirgāties par vecākiem cilvēkiem - nē, es tikai konstatēju faktus, kas man, godīgam pasažierim, pamatīgi traucē.
Arvien biežāk parādās arī melnīgsnēji tipi, kuri piedāvā pa lētu naudu iegādāties ķēdītes un pulksteņus. Viņi visi esot tikko no cietuma izlaisti, visiem esot jātiek uz lidostu, lai tiktu atpakaļ uz savu dzimteni. Un tikai tāpēc un tikai šodien atdošot šo pārsimts latus vērto ķēdīti par nieka cēneri. Dažkārt izdodas gluži vienkārši noignorēt viņus - un tas arī ir pareizākais variants, t.i. neatbildēt pat uz pirmo viņu jautājumu, izlikties nedzirdam un skatīties citā virzienā. Ne visi gan tā spēj - cits ielaižas garās sarunās un beigās ir pat gatavs iedot pāris latu nabaga puišiem autobusa biļetei, ja reiz viņam zelta ķēde īsti vajadzīga nav.
Vienu vakaru gan piesējās viens čalis tā, ka nu nekādi netikt vaļā. Vagons patukšs, ar ignorēšanu draņķīgi. Bāž man ģīmī savas ķēdes, taujā, cik naudas es būtu gatavs par tādām maksāt un cik man vispār ir. Saku šim, ka viņa dārglietas mani galīgi neinteresē, netaisos tādas lietot. Tad šis ņemās stāstīt, kā esot tikko centrā vienu biezo piekāvis un aptīrījis - nu, manis iebiedēšanai. Bet es tik klausos un smaidu, tēloju, ka man no šitādiem tipiem bailes nav, tai pat laikā klusībā prātojot, kuram no viņiem pirmajam kraut pa degunu pirms laižu ļekas vaļā.
Vakar mierīgo grāmatas lasīšanu iztraucēja vēl viens unikums. Iekāpj gluži normāli saģērbusies sieviete un sāk pa visu vagonu taurēt - adatas, 15 adatas par tikai 30 santīmiem, četrkrāsu pildspalvas tikai par 20 santīmiem! Krieviski, skaļi, ļoti skaļi, vairākas reizes. Nu gluži kā savulaik vilcienos. Un šodien to pašu atkārtoja viens onkulis, piedāvādams superkļej par nieka 20 santīmiem - varot salīmēt kaut pašu velnu.
Un tagad līdzīgu štelli vēlas ieviest arī trolejbusos? Hah. Tak mūsu sabiedrība nav gatava Eiropas līmenim šajā jomā.
Labi, štrunts ar to biļeti - godprātīgi nopērku, lai var mierīgi bez stresa sēdēt un lasīt grāmatu. Jā, no vienas puses nav tik traki ar trambuli pārvietoties uz darbu un atpakaļ - vienā galapunktā iekāp, praktiski otrā izkāp, pa ceļam var palasīt. Pēdējo pāris mēnešu laikā būs izlasīts vairāk kā parasti pa visu gadu un tas ir visnotaļ pozitīvs moments šādā sevis transportēšanas variantā. Arī rīta korķi absolūti neuztrauc, lai gan taisnības labad jāpiebilst, kā ātrāk par korķu laika beigšanos es no mājām izkasīties nespēju.
Taču ir pāris faktori, kuru dēļ es mēģināšu maksimāli ātri tikt atpakaļ uz riteņiem. Pirmais - ne pārāk labi dvakojošu ļautiņu īpatsvara palielināšanās. Agrāk bomžuki bailīgi iekāpa pa aizmugurējām durvīm un turpat uz trepītēm nobrauca vienu pieturu, tad konduktora mudināti leca ārā. Tagad viņi nesatricināmā mierā apsēžas vagona vidū un brauc nez cik riņķus. Nu saprotams, vagonā siltāk kā uz ielas. Taču pārējiem jāosta dažnedažādi smaku salikumi. Pie tam reizēm tā dvinga ir tik jiftīga, ka burtiski cērt acīs. Ej uz kuru vagona galu gribi, spied degunu ciet - tāpat rauj uz augšu un grāmatu vairs palasīt nevar. Var jau kāpt ārā, vienīgi ar pēdējo tramvaju nākamo gaidīt būtu pailgi.
Ar audumu apvilktie sēdekļi top arvien netīrāki. Gadās, ka iekāp galapunktā tukšā vagonā, soļo gar visiem beņķiem un ne uz vienas nevar saņemties savu dibenu uzspiest. Jo krēsli izskatās tā, it kā kāds būtu ar dubļainām tupelēm pabradājis. Bet tā nav. Varu pačukstēt - netīrumi atbiruši no piekakātām un piečurātām biksēm. Padomā par to nākamreiz, kad taisies sēsties. Es pats esmu jau tīri labi piešāvies lasīt kājās stāvot - ja vien nav parastie plastmasas beņķi, kurus tomēr citi ļaudis ar savām drēbēm nedaudz apslauka.
Ne jau vienmēr smakas izdala tikai bezpajumtnieki. Gana lielu lomu kopējā aromāta radīšanā spēlē arī daļa vecāka gada gājuma cilvēki. Brauc tukls tantuks, apvilcis baigo kažokādu, notinis galvu ar aizvēsturisku lakatu un nozieķējis lūpas ar vissarkanāko tirgū atrodamo lūpukrāsu. Un smird. Pēc naftalīna, netīriem matiem un siļķēm. Vai arī onkulis, kurš, muti pavēris, grozās uz visām pusēm, apbrīnojot pa logu redzamās ainavas. Un no mutes nāk tāda dvaka, ka neviļus nāk virsū vēlme padalīties ar savām brokastīm. Es negribu te ņirgāties par vecākiem cilvēkiem - nē, es tikai konstatēju faktus, kas man, godīgam pasažierim, pamatīgi traucē.
Arvien biežāk parādās arī melnīgsnēji tipi, kuri piedāvā pa lētu naudu iegādāties ķēdītes un pulksteņus. Viņi visi esot tikko no cietuma izlaisti, visiem esot jātiek uz lidostu, lai tiktu atpakaļ uz savu dzimteni. Un tikai tāpēc un tikai šodien atdošot šo pārsimts latus vērto ķēdīti par nieka cēneri. Dažkārt izdodas gluži vienkārši noignorēt viņus - un tas arī ir pareizākais variants, t.i. neatbildēt pat uz pirmo viņu jautājumu, izlikties nedzirdam un skatīties citā virzienā. Ne visi gan tā spēj - cits ielaižas garās sarunās un beigās ir pat gatavs iedot pāris latu nabaga puišiem autobusa biļetei, ja reiz viņam zelta ķēde īsti vajadzīga nav.
Vienu vakaru gan piesējās viens čalis tā, ka nu nekādi netikt vaļā. Vagons patukšs, ar ignorēšanu draņķīgi. Bāž man ģīmī savas ķēdes, taujā, cik naudas es būtu gatavs par tādām maksāt un cik man vispār ir. Saku šim, ka viņa dārglietas mani galīgi neinteresē, netaisos tādas lietot. Tad šis ņemās stāstīt, kā esot tikko centrā vienu biezo piekāvis un aptīrījis - nu, manis iebiedēšanai. Bet es tik klausos un smaidu, tēloju, ka man no šitādiem tipiem bailes nav, tai pat laikā klusībā prātojot, kuram no viņiem pirmajam kraut pa degunu pirms laižu ļekas vaļā.
Vakar mierīgo grāmatas lasīšanu iztraucēja vēl viens unikums. Iekāpj gluži normāli saģērbusies sieviete un sāk pa visu vagonu taurēt - adatas, 15 adatas par tikai 30 santīmiem, četrkrāsu pildspalvas tikai par 20 santīmiem! Krieviski, skaļi, ļoti skaļi, vairākas reizes. Nu gluži kā savulaik vilcienos. Un šodien to pašu atkārtoja viens onkulis, piedāvādams superkļej par nieka 20 santīmiem - varot salīmēt kaut pašu velnu.
Un tagad līdzīgu štelli vēlas ieviest arī trolejbusos? Hah. Tak mūsu sabiedrība nav gatava Eiropas līmenim šajā jomā.
Mani sauc Edgars Šulcs. Dzīvē biežāk atsaucos uz vārdu Edijs, arī virtuālajā vidē šādi parakstos (savulaik vairāk
atpazīstams kā ManInBlack). Šī ir vieta, kur nu jau septīto gadu kaut ko neregulāri iepļurkstu. Par dienasgrāmatu nenosauksi, par blogu arī negribētos dēvēt. Vienkārši publiskas piezīmes.
